Will Be Back, One Day

Will Be Back, One Day

Menu

Indijas stāsti I: Vistas. Foto. (In Latvian)

Back to blog list

Šie ir pirmie divi stāsti sērijā “Indijas stāsti”. Tie ir nelieli sacerējumi, kuri tapuši redzētā un piedzīvotā iespaidā, ceļojot Indijā.

Indijas stāsti: Vistas

Ejam pirkt vistu. Esam uzaicināti vakarā uz grilēšanas pasākumu pludmalē. Tāpēc vajag nopirkt gaļu cepšanai. Es piesakos braukt līdzi uz veikalu. Mēs braukšot pirkt svaigu vistu.

Piebraucam pie nelielas ēkas. Blakus veikala nosaukumam ir redzamas arī vistu un zosu bildes. Tātad esam tādā kā specializētā gaļas veikalā. Pirksim kādus 800 gramus, Basu, vīrietis pie kā mēs ciemojamies, man saka, it kā apliecinājumu meklējot. Es pamāju. Viņš kaut ko pasaka pārdevējam. Tas ieiet pa durvīm viņam aiz muguras un pēc mirkļa atgriežas ar dzīvu vistu rokās. Vista tiek uzstutēta uz svariem. Viegli neiet, tā klaigā un ķepurojas pretī. Basu un pārdevējs kaut ko pārspriež. Pēc mirkļa pārdevējs jau iet atpakaļ pa tām pašām durvīm viņam aiz muguras. Esmu kā pārakmeņojusies, tomēr aizgriežos prom. Ieraugu sarakstu uz sienas ar veikala piedāvājums: dzīvas vistas, vistas ar ādu, vistas bez ādas, vistas gaļa bez kauliem vai ar kauliem, utt. Vistas klaigāšana kaut kur tālumā apklust. Šurpu turpu staigā arī citi pārdevēji un klienti. Tikai tagad ieraugu, ka aiz pārdevēju muguras ir lodziņš, kurš ik pa laikam atveras un uz galdiņa neredzama roka izmet jaunu, tikko svaigi nokautu vistu. Tagad arī pamanu, ka visiem pārdevējiem ir lieli, stingri priekšauti. Stingri no asinīm, kas kārtu kārtām sakaltušas priekšauta vidū. Kamēr es tā stāvu apmulsusi, pa tām pašām durvīm iznāk jauns vīrietis, nesdams lielu un acīmredzami smagu mucu, un spraucas man garām. Muca līdz malām ir pilna ar vistu galvām, kājām ar nagiem un citām, ne tik pieprasītām vistu daļām.

Pārdevējs parādās ar nu jau ne dzīvu vistu rokās, kaut ko pārspriež un veikli to atdala no kauliem un sadala, gabalu pēc gabala metot uz svariem. Kopā sanāk 890 grami. Samaksājam par savu vistu un es paņemu maisiņu. Tā joprojām ir silta. Basu paskatās uz mani un smaidot nosaka: Es taču teicu, ka pirksim svaigu vistu.

Asia, Chennai, India, Tamil Nadu,Indijas stāsti
Vistu veikals

Indijas stāsti: Foto

Esam vēsturisku arhitektūras objektu vidū. Dažādi grebumi klintī, iesākts, bet nepabeigts templis grebts akmenī – tas viss saglabājies no 7.gadsimta. Iespaidīgs darbs, interesanta vēsture, jauka diena. Esam vienīgie baltie tūristi daudzu vietējo tūristu starpā. Pie mums pienāk vīrietis un jautā, vai drīkst nofotografēties kopā ar mums un viņa ģimeni. Mēs piekrītam. Pēc mirkļa jau viņš, sieva un bērni nostājas mums līdzās un tiek uzņemts gandrīz vai oficiāls foto. Man blakus stāv viņa meita pusaudža gados un es varu sajust, cik sakautrējusies un samulsusi viņa ir. Vīrietis pasakās, un ģimene aiziet. Mēs uzkāpjam tornī. Skaists skats no augšas, tālumā redzama jūra, bet tepat tuvumā Mamallapuram pilsētiņas ielas. Kamēr stāvu un vēroju skatu, man pienāk puisis un jautā, vai var nofotografēties ar mani. Es piekrītu, viņš aši apliek roku man ap pleciem un uzņem selfiju. Citā reizē hennai pilsētā es gaidu tēju un turpat rindā sieviete tradicionāli ģērbusies un ar tik daudz zeltītiem auskariem abās ausīs, un abās nāsī, kā vēl nekad neesmu redzējusi, man saka: Foto!? Pēkšņi parādās viņas vīrs un nofotografē mūs. Pēc tam arī viņš grib foto ar mani. Ir reizes, kad pamanu, ka kāds mēģina paslepus nofotografēt mani vai mūs abus. Ļoti bieži ir situācijas, kad atļauju nofotografēties ar mani prasa manam draugam Luisam. Īsti ērti nejūtos nevienā situācijā. Visbiežāk atļauja fotografēties ir atļauja arī aplikt roku ap plecu. Es to saucu: iedod mazo pirkstiņu

Kādu dienu sastopam Emmu, sievieti no Anglijas, kas ceļo nu jau kā gadu. Mēs sākam sarunu, kas paliek man prātā un turpmāk ir kā labs ceļvedis dažās jomās. Emma ceļo viena, līdz ar to viņa ievēro zināmu piesardzību. Viņa rūpīgi apsver, ar ko sākt sarunu, kā ģērbties, kādās vietās uzturēties un ieturēt maltīti, un arī to, vai un ar ko fotografēties. Ja viņa atļauj nofotografēties kopā, tad nekad neļauj aplikt roku viņai ap pleciem vai vidukli, parasti viņa nefotografējas ar vīriešiem utt. Saruna ar Emmu man liek pārdomāt. Bez šaubām, mums ir jābūt laipniem pret vietējiem iedzīvotājiem, jo esam viesi viņu zemē, bet būt laipniem nozīmē pateikt Labdien, Paldies, nemēslot un nelauzt, izturēties ar cieņu. Bet kāds no tā ir labums svešam cilvēkam, ka viņam ir fotogrāfija ar tevi? Pēc šīs sarunas mēs abi atsakām, ja uz ielas kāds jautā, vai var nofotografēties ar mani vai mums abiem, izņemot situācijās, ja tie ir mazi bērni vai visa ģimene. Un es jūtos ļoti labi, daudz labāk nekā reizēs, kad man aplīp bars vietējo apkārt, kāds vēl apliek roku ap pleciem, un pēc komandas Pasmaidi! es samulsusi smaidu kamerā.

Asia, India, Mamallapuram, Tamil Nadu, temple,Indijas stāsti
Foto ar vietējiem Mamallapuram pie tempļa

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *