Will Be Back, One Day

Will Be Back, One Day

Menu

Indijas stāsti II: Pasts. Vilciens. (In Latvian)

Back to blog list

Kā solīts, turpinājums seko – lūk, nākamie divi sacerējumi sērijā “Indijas stāsti”. Pirmais no tiem ir par pasta sūtījumu, otrais – par vilcieniem Indijā.

Pirmie divi stāsti atrodami šeit.

Indijas stāsti: Pasts

Gribam nosūtīt pa pastu paciņu uz mājām. Izrādās pastā pakojamo materiālu nav, esot jāiet uz kādu vietu tepat blakus. Un tik tiešām, vien 20m no pasta ieejas ieraugām uzrakstu Pakošanas pakalpojumi. Ejam iekšām. Telpa izskatās kā būtu varējis izskatīties nopietna uzņēmēja birojs 20.gadsimta sākumā, arī melnbaltie foto pie sienas ir liecība par citiem laikiem. Paskaidrojam, kas mums nepieciešams, un noliekam maisiņu ar mantām uz letes. Vīrietis gados lietišķi apskata to, pacilā un rūpīgi aizloka. Pēc mirkļa viņš paņem gaišu maisa auduma baķi, norullē nedaudz no tā un uzliek maisiņu uz auduma. Nomēra, cik daudz auduma būtu nepieciešams, lai tas aptvertu paciņu. Ņem lielas dzirkles un nogriež, lēnām, bet mērķtiecīgām kustībām. Nogriezto gabalu aptin paciņai, lai vēlreiz pārliecinātos, ka izmērs ir atbilstošs, tad apsēžas pie kājminamas šujmašīnas, pārloka audumu un sāk šūt, viegli vadot audumu zem lēkājošās adatas. Vienā auduma malā virsū uzšuj caurspīdīgu kabatiņu. Pēc pāris minūtēm auduma maisiņš ir gatavs. Vīrietis paņem mūsu paciņu un iestumj nupat tapušajā maisiņā. Tad aplūko savu darbu, rūpīgi aizloka vaļējo galu, apsēžas uz krēsla un ar lāpāmadatu un baltu, stingru diegu sāk šūt ciet. Katrs dūriens ir pārdomāts un labi nomērķēts. Rezultāts ir skaista, vienādiem dūrieniem nošūta vīle. Kad šūšanas darbs ir pabeigts, vīrietis ņem sērkociņus un aizdedzina sveci, otrā rokā paņem tumši sarkanu stienīti un tā galā novieto sveci un kausē. Tā ir laka. Pēc mirkļa lakas pakusušo galu viņš pieliek pie visiem paciņas stūriem, locījuma vietās un šuves galos. Paciņa ir gatava! Viņš to aplūko ar profesionālu aci un viņa sejas izteiksmē var izlasīt, ka viņš ir apmierināts ar padarīto darbu. Apbrīnojami, ka tādu šķietami niecīgu vai nesvarīgu darbību var veikt ar tādu atdevi.

Beigās viņš pasmaida, redzot, cik uzmanīgi un ar kādu pārsteigumu esmu vērojusi visu procesu, un nosaka: Pie jums laikam visi pakošanas materiāli ir iepriekš sagatavoti…?

Indijas stāsti: Vilciens

Interesants fakts: Indijas vilcienu tīkls ir pasaulē lielākais, un valstij piederošā dzelzceļa sabiedrība ir viens no lielākajiem uzņēmumiem pasaulē. Tajā strādā tuvu 1.5 miljoniem darbinieku.

Vilcieni Indijā ir dažādi. Ir tādi, ar kuriem var ceļot pāri pus Indijai pat 30 un vairāk stundas, ir vienas dienas vai nakts vilcieni, kur 7 līdz 13 stundu laikā var nokļūt līdz vajadzīgajam gala mērķim. Ir arī vietējie starppilsētu vilcieni, kas kursē pa dienu un pārsvarā kalpo nokļūšanai uz darbu vai mājām, pieturot daudzās pieturās. Šādos vilcienos ir arī atsevišķi sieviešu vagoni.

Attālākajos maršrutos ir iespējams izvēlēties braucienu dažādās klasēs, kas ir būtiski: pirmo, otro vai trešo klasi ar gaisa kondicionieri, trešo klasi bez kondicioniera, vai vislētāko klasi, kurā vietas netiek rezervētas, bet gan izcīnītas vai sliktākā gadījumā atpirktas, t.i. iedod nelielu naudas summu tam, kurš jau sēž. Šajā klasē cilvēki nav lepni, var arī sēdēt vai gulēt uz grīdas, arī uz kāda cita kājām, ja citur vietas nav. Zemākajās klasēs uzmanību pārāk atslābināt nevar. Var gadīties, ka tavas kurpes vai soma burtiskā nozīmē tiek aizslaucīta prom, kamēr vagons tiek slaucīts, bet tu guli.

Atkarībā no klases, mainās cenas. Attiecīgi lētākās biļetes tiek izpirktas ātrāk. Mums par pārsteigumu parasti jau 3-4 nedēļas pirms plānotā brauciena biļetes vairs nav pieejamas. Bet ir arī gaidīšanas saraksts. Ja paveicas būt saraksta augšgalā, tad biļete gandrīz noteikti ir garantēta. Bet tas top zināms tikai paredzētā brauciena dienā, līdz tam – neko darīt, neliels stresiņš.

Neatkarīgi no klases, katrs vilciens ir savādāks un katrs ir piedzīvojums. Pašlaik esmu nakts vilcienā uz Mumbaju un man garām paiet desmitiem ēdienu pārdevēju. Nupat viens piedāvāja tomātu zupu, bet cits – chai, t.i. tēju ar pienu un īpašām garšvielām. Piedāvājums ir plašs un visām gaumēm. Pat, ja pārdevējs skaļi neizkliegtu sava piedāvājuma klāstu, tas būtu noprotams no spēcīgajiem karija un citu garšvielu aromātiem, kas vagonā paliek vēl krietnu brīdi pēc pārdevēja nozušanas.

Asia, India, Indijas stāsti, train
Asia, India, Indijas stāsti, train station

Vienu dienu braucam ar vietējo vilcienu tikai pāris pieturas. Tajā nav klases. Logi ir vaļā, pareizāk sakot, tiem priekšā ir metāla restes. Pie grieztiem ir ventilatori, no kuriem lielākā daļa pat darbojas. Vēl pirms vilciens sāk kustēties, vagonam cauri plūst ēdienu un dzērienu pārdevēji. Tiklīdz vilciens sāk braukt, parādās pirmie ubagotāji. Pēc trešā, kas paiet garām, es pagriežos atpakaļ un redzu, ka vagona durvīs stāv rinda, viņi nāk viens pēc otra, katrs gaida savu kārtu. Katram ir arī savs veids: kāds lūdz naudu vienkārši tāpat, izstieptu roku, viena sieviete rāpo pa zemi un ar mazu slotiņu izslauka katram zem kājām un tad izstiepj roku,viena sieviete nāk dziedādama un piestāj pie katra un kādu brīdi stāv un dzied. Viņa dzied tik spalgi un skaļi, ka tas griežas ausīs, un man prātā ienāk doma, ka varbūt jāiedod nauda, lai labāk nedzied, bet tad nokaunos par savu melno joku nevietā. Tai seko kāda cita sieviete ar mazu bērnu uz rokām un izdala lapiņas, kur kaut kas rakstīts arī angliski, bet ir tik izbalējis, ka nevaru salasīt neko vairāk kā ..People are very poor.. (tulk.: ..Cilvēki ir ļoti nabadzīgi..), tad nāk atpakaļ, savāc lapiņas un kopā ar tām arī naudu, ja kāds iedod. Nākamā ir maza meitenīte, kas piestāj blakus un rāda, ka grib ēst, un tā stāv krietnu brīdi. Tas viss mani tik ļoti apmulsina. Ir grūti iedot kādam, bet citam nē, īpaši, ja tas ir “nākošais rindā” un redz, ka iepriekšējam esi iedevis. Bet ir arī grūti uzlikt sirdij bruņas un sēdēt ar bez-emociju sejas izteiksmi. Un tomēr pāri visam paliek jautājums, vai šis konkrētais cilvēks ies un nopirks sev ēdienu par iegūto naudu, vai arī viņa saimnieks viņu sūtīs vēl biežāk, ja atnestais ķēriens būs labāks kā iepriekšējā dienā…?

Garo maršrutu vilcienos vagonos ar gaisa kondicionētāju ubagotāji netiek ielaisti. Tur par rosību un troksni parūpējas ēdienu pārdevēji, biļešu konduktors, gultas veļas izdalītāji, tējas pienesēji un paši pasažieri, kuri runā pa mobilo telefonu tā, ka arī tuvākās solu rindas var dzirdēt sarunu. Dažkārt cilvēki skatās video vai pat kādu filmu savos telefonos, bet skaļums ir kā kinoteātrī. Šķiet, tā nav nepieklājības pazīme, vienkārši izpratne par privātu telpu un klusumu ir atšķirīga.

Cilvēki parasti ir draudzīgi. Visbiežāk apjautājas, no kurienes esam, uz kurieni braucam un kā patīk Indija. Šad tad mūs pacienā ar dažādiem gan sāļiem, gan saldiem gardumiem, ko kupejas biedri ir vai nu nupat nopirkuši, vai sagatavojuši un no mājām līdzi atveduši. Jāpiebilst, ka īsta kupeja ir tikai pirmajā klasē; otrajā un trešajā klasē vien aizvelkami aizkari norobežo no koridora ejas, un tos aizvelk tikai, kad visi četri biedri iet gulēt. Jāpiebilst, ka neatkarīgi no izvēlētās klases, uz sienām un grīdas dažkārt var redzēt pa kādam prusakam. Vismaz tie ir mazi izmērā. Un kad ir liela rosība, tie nav redzami vispār.

Jebkurā gadījumā, vilciens ir ērts un interesants pārvietošanās veids. Ir tikai jāapbruņojas ar pacietību, ausu aizbāžņiem, siltu džemperi, ja vagonā ir gaisa kondicionētājs, un jānovieto savas mantas, ieskaitot arī kurpes tā, lai tās nevienam nav “pa ķērienam”.

Asia, India, Indijas stāsti, train
Asia, India, Indijas stāsti, train station

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *