Will Be Back, One Day

Will Be Back, One Day

Menu
Indijas stāsti IV: Tualetes (In Latvian)

Indijas stāsti IV: Tualetes (In Latvian)

Back to blog list

Šis ir ceturtais sacerējums sērijā “Indijas stāsti”. Tas ir stāsts par tualetēm un to pieejamību, par kaut ko tik pašsaprotamu, par ko pat nevajadzētu runāt, bet izrādās, ka tur ir par ko runāt.

Indijas stāsti: Tualetes

Indijā visur, kur ceļojam, publiskās tualetes ir pieejamas, samaksājot 2-5 rūpijas, un tās ir salīdzinoši tīras. Daļai būtu nepieciešams remonts, bet tomēr kārtība tajās tiek uzturēta iespēju robežās. Publiskās tualetes pārsvarā ir “indiešu stilā”, kā viņi paši tās dēvē, jeb tādas ar caurumu grīdā un divām “pēdiņām” abās malās. Bet kafejnīcās, viesnīcās un muzejos ir “rietumu stila” tualetes. Tualetes ir pie brīvdabas apskates objektiem, muzejos, visās vilcienu stacijās un autoostās. Arī ūdens visās tualetēs ir pieejams. Tāpēc ieraugot uz ielas vīrieti, kas novelk bises, notupjas un sāk nokārtoties, lieka: nu kā tā var?!

Bet es esmu tūrists, es palieku viesnīcās un eju uz kafejnīcām, apskates objektiem un muzejiem. Lielākā daļa vietējo iedzīvotāju ikdienā saskaras ar citu realitāti.

Indijā dzīvo vairāk kā viens miljards iedzīvotāju. Tā ir otra lielākā valsts iedzīvotāju skaita ziņā tūlīt aiz Ķīnas. Un divas lielas problēmas, kas skar šo nāciju ir dzeramā ūdens un tualešu pieejamība vai drīzāk nepieejamība. Dažkārt visā ciematā tikai dažās mājsaimniecībās ir ieviestas tualetes. Bet lielākā daļa ciemata iedzīvotāju no rīta pēc pamošanās iet ārā no ciemata un uz lauka vai krūmos nokārto dabiskās vajadzības. Dienas laikā cilvēki pēc iespējas ciešas, lai nepieciešamība iet uz tualeti būtu retāk. Grūtāk ir ar pilsētām. Tajās nav kur aiziet nokārtoties. Iedomājieties teritoriju Vecrīgas lielumā, kurā dzīvotu miljons cilvēku mazos dzīvoklīšos bez vannasistabas un tualetes, un būtu tikai divas publiskās tualetes rajona vienā malā – viena vīriešiem, viena sievietēm. Tāda ir realitāte lielāko pilsētu nabadzīgākajos rajonos. Dažkārt tuvākā publiskā tualete ir kilometra vai pat lielākā attālumā.

Asia, India, Indijas stāsti
Raksts avīzē Mumbajas Spogulis aprīļa izdevumā

Visgrūtāk iet visnabadzīgākajiem cilvēkiem, kas veselām ģimenēm dzīvo ielas malās: guļ zemē uz ietves, turpat ēd, turpat žāvē drēbes – visa dzīve notiek turpat. Vīrieši var pačurāt jebkurā brīdī turpat uz ielas, un to arī dara. Sievietēm ir grūtāk un arī kauns nokārtoties uz ielas. Viņu tradicionālais tērps sari (kas ietver garus svārkus) palīdz šajā ziņā, bez tam to velkā pat visnabadzīgākās sievietes. Tomēr visbiežāk sievietes visu dienu ciešas un, kad pienāk nakts un ielas kļūst tukšākas un tumšas, viņas nokārtojas. Tas šķiet neiedomājami, ka valstī ar tik augstu tehnoloģiju attīstības līmeni bieži vien uz rajonu ir vairāk mobilo sakaru pārraides torņu nekā tualešu.

Lai arī mana pirmā reakcija ir valdības politikas vainošana, tomēr Indijā šīs situācijas cēloņi ir dažādi. Viens no tiem ir saistīts ar sabiedrības ieradumu no seniem laikiem, un šo iemeslu var aizvien attiecināt uz ciemiem, mazpilsētām un laukiem. Otrs ir saistīts ar lielo pilsētu strauju attīstību un milzīgu un strauju iedzīvotāju skaita (tai skaitā nelegālo, nereģistrēto) pieaugumu, kā arī pilsētu plānojumu. Ir daudz nabadzīgo rajonu (un tajos dzīvo lielākā daļa pilsētas iedzīvotāju), kuros mitekļi ir uzcelti cieši viens pie otra, bet tajos nav tualešu, nav sanitārā mezgla.

Tādējādi Indijā katrā valdībā šis ir viens no dienas kārtības jautājumiem. Un katra valdība nāk ar saviem piedāvājumiem, kā to risināt: tika ieviesti sanitārie inspektori, kuri brauca uz ciemiem pārbaudīt situāciju un pat kaunināt iedzīvotājus, ja tie neieviesa tualetes savās mājās; tika ieviests naudas sods (~1000 rūpijas), ja nokārtojās ārā, un mājās nebija ieviesta tualete; valdība noteica skaitu, cik tualešu tai ir jāuzstāda līdz noteikta perioda beigām (saistībā ar pilsētu plānojumu un nabadzīgo rajonu aprīkošanu, tika aprēķināts, ka vidēji būtu nepieciešama viena tualete uz 30 iedzīvotājiem); tika ieviestas higiēnas stundas skolās. Pirms vairākiem gadiem pat bija ieviesta valdības iniciatīva “Nav tualetes, nav līgavas”, kas aicināja neieprecēties ģimenē, kuras mājā nav uzstādīta tualete.

Neskatoties uz visām iniciatīvām un kampaņām, izmaiņas ir lēnas un situācija pēdējos gados ir uzlabojusies tikai nedaudz. Vismaz 40% Indijas iedzīvotāju ikdienā tualetes arvien nav pieejamas.

Pastāvīga ciešanās izraisa dažādas slimības organismā, visvairāk tas ir izplatīts sieviešu un bērnu vidū. Tas, ka cilvēki nokārtojas tam nepiemērotās vietās, izraisa citu, galvenokārt infekciju slimību izplatīšanos. Katrs desmitais nāves cēlonis ir saistīts ar nepieņemamiem sanitārajiem apstākļiem. Tādējādi tualešu trūkuma problēma gan Indijā, gan visā pasaulē ir Apvienoto Nāciju Organizācijas dienas kārtībā. Lai pievērstu sabiedrības uzmanību tualetes trūkuma problēmai, ANO ir pasludinājusi 19.novembri par Pasaules Tualetes Dienu.

P.S. Es uzskatu par savu pienākumu piebilst, ka augstākminētais stāsts ir Indijas tumšākā daļa. Indija ir milzīga valsts, kas strauji attīstās. Indijā ir stabils un arvien pieaugošs vidusslānis. Lielās pilsētas ir gluži kā Eiropā: tiek būvētas modernas jaunceltnes, cilvēki apmeklē mākslas galerijas, restorānus, modernas skaistumkopšanas iestādes, 3D kinozāles, zīmolu veikalus utt. Vienkārši uz tik milzīga kopējā iedzīvotāju skaita, nabadzīgo un dažādām, pat eksistenciālām situācijām ikdienā pakļauto iedzīvotāju skaits ir tik liels, ka par to nevar nerunāt.

http://www.hindustantimes.com/analysis/india-has-little-to-celebrate-on-world-toilet-day/story-pmnTtTv3jjywx0Z2QDy5qN.html

Ja vēlaties izlasīt citus stāstus latviešu valodā, tai skaitā sērijā “Indijas stāsti”, tie atrodami šeit.

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *