Will Be Back, One Day

Will Be Back, One Day

Menu

Ķīna. Sena un jauna, pārsteigumiem bagāta. 2.daļa (In Latvian)

Back to blog list

Ķīnas stāsta pirmo daļu var atrast šeit.

Nevar nepastāstīt jeb brauciens vilcienā

Vilcieni ir moderni, gan parastie, gan ātrvilcieni, kas var attīstīt ātrumu pat 350 km/h. Tas bez šaubām liecina par valsts attīstības līmeni, bet tikai tehnoloģiju ziņā, jo acīmredzami nav nekādi saistīts ar uzvedības kultūru.

Kādu laiku pirms vilciena atiešanas pasažieri pulcējas uzgaidāmajā telpā, jo perons tiek atvērts vilcienam pienākot. Milzīgajā telpā ar krēslu rindām visas vietas ir aizņemtas, blakus krēsliem stāv koferi, kastes, somas un maisi. Aptuveni pus stundu pirms noteiktā atiešanas laika cilvēki sāk veidot rindu pie vārtiņiem, kas ved uz peronu. Mirkli pirms to atvēršanas gaisā jūtams uztraukums, cilvēki drūzmējas tuvāk vārtiņiem, visu rindu grūžot uz priekšu. Tad vārtiņi tiek atvērti. Tie ir vairāki, un pie katra stāv kontrolieris, kas pārbauda biļeti. Pēc kontroles iziešanas cilvēki skrien vai ātri iet uz vilcienu, kaut gan skriet īsti jēgas nav, jo biļetēs ir norādīts vietas numurs.

Var iegādāties arī stāvvietu, kas ir lētāka. Visbiežāk stāvvietu īpašnieki mēģina noskatīt, kura vieta nav aizņemta, un apsēsties. Šeit arī ir vieta biznesam: cauri vilciena vagoniem viens pēc otra iet plastmasas ķeblīšu pārdevēji, t.i. ja nav kur sēdēt, var nopirkt mazu, ap 20cm augstu krēslu un sēdēt ejā. Dažkārt var piedzīvot īstas drāmas pat ar vilciena pavadoņu iesaistīšanos, ja ir iekāpis kāds ar sēdvietas biļeti, bet viņa vieta jau ir aizņemta un nav atgūstama ar labu.

Kad pirmo reizi iekāpām vilcienā un ar grūtībām cauri pūlim tikām līdz savām vietām, tās jau bija aizņemtas. Mūsu vietas bija trīs vietu rindā – tā, kas pie loga, un vidējā – un tur jau sēdēja divas vecākas sievietes. Mēs norādījām uz savām vietām un parādījām biļeti, bet viņas ar žestiem rādīja, lai apsēžamies malā, saspiežoties vienā vietā. Savukārt mēs ar žestiem rādījām, lai abas sievietes atbrīvo mūsu vietas. Pāris pretējā solā sēdošie cilvēki arī iesaistījās, žestikulējot un klaigājot ķīniešu valodā. Mēs neatkāpāmies, un sievietes beidzot atbrīvoja vietu, viena no viņām apsēdās malā, otra saspiedās pretējā solā ar trīs citiem pasažieriem. Apsēžoties atklājām, ka mums nav vietas kājām, jo zem nelielā priekšā esošā galdiņa bija nolikts liels grozs metra augstumā un uz tā kaste. Ceļā bija plānots pavadīt 11h un bija skaidrs, ka nevarēsim nosēdēt ar kaut kā starp grozu un solu iespiestām kājām. Mēs izvilkām grozu un aizstūmām uz eju. Protams, tam sekoja klaigāšana. Varu tikai iedomāties, kādos vārdos mēs tikām nodēvēti. Bet mums bija vienalga, jo arvien vairāk mēs pārliecinājāmies, ka šajā valstī ar pieklājību tālu (vai arī nekur) netiksi.

Drīz sieviete man blakus izvilka atslēgu saišķi ar breloku, kas, kā izrādījās, bija ausu tīrāmais, un sāka tīrīt ausis. Viņai pretī sēdošais vīrietis klausījās mūziku austiņās un dziedāja līdzi, un dziedāja arvien skaļāk un skaļāk. Labāk nebūtu dziedājis… Es skatījos uz to visu un sāku no sirds smieties.

Pēc pāris stundām daudzi cilvēki izkāpa, un citi iekāpa vietā. Mums pretī apsēdās vīrietis ar ieģipsētu roku un sieviete. Tiklīdz vilciens sāka braukt, sieviete izvilka atslēgu saišķi, pie kura bija piestiprinātas nagu knaibles, un sāka griezt vīrieša nagus. Tie lidoja uz visām pusēm, un divi nagi nokrita uz sola mums blakus. Nonākot pie mazā pirkstiņa, vīrietis stīvējās pretī, neļaujot nogriezt šo nagu. Āzijas valstīs vīrieši ļoti bieži atstāj mazā pirkstiņa nagu nenogrieztu, un mums ir gadījies redzēt ļoti, ļoti garus nagus… Kad darbs bija pabeigts, sieviete piecēlās un rūpīgi nopurināja savus puķainos svārkus, nogrieztajiem nagiem nokrītot zemē starp viņu un mūsu kājām. Neviens cits, izņemot mūs, nelikās pārsteigts. Arī citreiz braucot vilcienā, novērojām, ka nagu griešanas prakse ir pierasta lieta.

Vilcieni parasti ir trokšņaini. Cilvēki runā pa mobilo telefonu kliedzot. Lielākoties austiņas netiek lietotas filmu vai videoklipu skatīšanai, vai mūzikas klausīšanai telefonos. Tā ir vispārpieņemta norma. Mazi bērni spēlē spēlītes vai skatās bērnu filmiņas, un skaņa netiek izslēgta. Vismaz pusi mūsu ceļojuma laika mums nācās klausīties vienu un to pašu Ziemassvētku dziesmu tieši mums blakus, kas bija fona mūzika bērnu spēlītei.

Troksni rada arī ēdienu un dažādu citu preču pārdevēji, kas ar saviem ratiņiem cirkulē cauri vagoniem šurpu turpu un skaļi nostāsta savu piedāvājumu. Tā kā brauciens ir ilgs, cilvēki ietur ne vienu vien maltīti. Vispopulārākās ir nūdeles aizvalcētā plastmasas traukā: noplēs vāku, uzlej karstu ūdeni, ieber pievienotās garšvielas, un pēc piecām minūtēm nūdeļu zupa ir gatava. Karstā ūdens konteiners ir pieejams katra vagona galā gan zupai, gan tējai. Mēs arī iegādājāmies šīs nūdeles. Sākotnēji zupa likās tīri garšīga, bet visu atlikušo dienu mākslīgā buljona garša neizzuda, un es apņēmos šo ēdienu vairāk neēst.

Bet tas nav vienīgais ēdiens. Cilvēki parasti ir labi sagatavojušies un vilcienā līdzi paņēmuši maisu ar dažādiem ēdieniem. Visbiežāk tās ir vākumā ievalcētas uzkodas, piemēram, nolobītas vārītas olas brūni pelēkā krāsā, cūkas ausu un citu daļu skrimšļi, cīsiņi un daudzas citas mums neatpazīstamas lietas. Dažas no tām nelabi smird. Vienu reizi Luis pat, aiztaisījis degunu, jautāja: “Ko viņi tur ēd, sūdu?” Man šķiet, ka oda vēl sliktāk kā sūds.

Citā reizē braucām ar nakts vilcienu. Tas bija patīkamāks piedzīvojums, jo īsi pēc 23.00 gaisma tika izslēgta un iestājās klusums. Šādos vilcienos, protams, nav stāvvietu, un neviens necīnās par savu vietu, ja nu vienīgi mēģina to iemainīt, jo izrādās, ne vienmēr guļamās lāvas tiek iedalītas kopā vienā kupejā (to gan īsti nevar saukt par kupeju, jo nav sienas un durvju, kas to nodalītu no koridora). Tāds bija arī mūsu gadījums.

Iegādājāmies lētākās vietas, kas ir pati augšējā gulta tuvu grieztiem triju gultu rindā. Es vēl nebiju redzējusi izvietojumu ar trīs gultām katrā pusē, bet šķita, ka vietas pietiek. Vienīgā problēma bija kondicionētājs, kas pūta aukstu gaisu no griestiem tieši man virsū. Bet sega bija silta un iztikt varēja.

Vagona galā ir divas tualetes un divas izlietnes. Jocīgā kārtā no rīta sanāca ilgi stāvēt rindā tieši uz izlietni. Katrs cilvēks atnāca ar savu higiēnas piederumu somu, kuras sastāvā bija neliels dvielītis. To zem krāna saslapināja un ar dvielīti berzēja vispirms seju, tad kaklu un aiz ausīm. To vēlreiz izskaloja un pabāza zem krekla, un arī biksēs. Nākamais solis bija zobu tīrīšana, kas aizņēma īpaši daudz laika. Katrs cilvēks veltīja vismaz 15-20min savai rīta tualetei, un pārējie pacietīgi gaidīja rindā. Es biju nepieklājīga: kamēr sieviete tīrīja zobus, es piespraucos pie izlietnes, nomazgāju rokas un seju, un aizgāju.

Asia, China, train station, Ķīna
Ceļā uz vilcienu, Ķīna
Ķīna
Vilciens, Ķīna

Šis tas vēl par higiēnu

Viena iezīme ir īpaši raksturīga ķīniešiem, vairāk vīriešiem, bet arī sievietes mēdz neatpalikt. Viņi regulāri un skaļi atkrēpo kaklu. Un to dara ne tikai uz ielas, bet arī slēgtās telpās, piemēram, lidostā, stacijā un autobusā. Ne vienu reizi vien redzēju, kā vīrietis, skaļi atkrēpojies, pieiet pie miskastes un iespļauj tajā. Īpašu “kakla atkrēpošanas simfoniju” var dzirdēt sabiedriskajā transportā no rītiem, jo tad to dara visi. Dažkārt sabiedriskās iestādēs ir zīmes “Spļaut aizliegts”, bet tā vien liekas, ka lielākā daļa šādas un līdzīgas zīmes (piemēram, “Trokšņot aizliegts”, “Mēslot aizliegts” utml.) ir tikai laba ideja, varbūt jauna valdības programma, bet cilvēki tās nav pamanījuši.

Sabiedriskās tualetes vienmēr ir pieejamas uz ielām, muzejos, parkos, vilcienos, autoostās, un vilcienu stacijās, bet to bieži nav ēstuvēs un kafejnīcās. Parasti tās nav “rietumu stila”, un ar laiku mēs sapratām, kāpēc. Ķīnieši vienkārši nezina, kā tās lietot. Sabiedriskās tualetes visur ir briesmīgākas par briesmīgu. Iznākot no tām, mēs abi bieži bijām tik pārsteigti, ka nevarējām nepadalīties ar redzēto.

Sievietes tualetēs ne tikai neaizslēdz durvis, bet nereti tās neaizver. Un ūdeni arī nenolaiž. Laikam tāpēc gan vīriešu, gan sieviešu tualetēs kā atgādinājums ir redzams uzraksts Lūdzu nolaidiet ūdeni pēc lietošanas. Lidostās un tamlīdzīgās vietās ir ierīkota automātiska ūdens nolaišana, kas situāciju (un smaku) uzlabo. Savukārt vilcienos tualetes ir vienas no briesmīgākajām. No tām es mēģināju pēc iespējas izvairīties.

Luis reizēm stāstīja par saviem piedzīvojumiem un redzētajiem uzrakstiem vīriešu tualetēs, piemēram, Pieej tuvāk pisuāram vai Viens mazs solis tuvāk pisuāram, viens liels solis tuvāk civilizācijai. Vīriešu tualetēs galvenā problēma ir nepiemērota attāluma izvēle, un, pat redzot, ka strūkla tek zemē, nepasper soli tuvāk. Bieži vīrieši čurājot smēķē un “tēmē” vien aptuveni vajadzīgajā virzienā. Grīda, protams, ir slapja un smaka – neciešama, droši vien tāpēc arī šāds uzraksts bija redzams: Urinējot civilizēti, varēsi izbaudīt svaigu gaisu.

Mēs šo lietu pārrunājām vairākkārt, jo nekādi nevarējām saprast, kā cilvēki, kas pievērš tik lielu uzmanību savai personīgajai higiēnai, var būt tādi “cūkas” (zinu, jau zinu, cūkas ir tīrīgi dzīvnieki, bet doma skaidra). Nekad nav iespējams redzēt ķīniešus saburzītās vai netīrās drēbēs vai netīriem, novalkātiem apaviem. Viņi vislabprātāk izvēlas gaišu, pat baltu apģērbu un apavus, jo īpaši sievietes. Nekad nevienu neredzēju ar netīriem,neķemmētiem matiem. Tāpēc man vēl jo vairāk ir šis jautājums, kā var būt tāds pretstats – rūpējas par baltām drānām un baltām kurpītēm, bet tualetē ūdeni aiz sevis nenolaiž? Varbūt tāpēc redzēju arī šādu ainu: tualetē uz sienas bija uzraksts Tualetes papīru un dvieļus neizmantot apavu tīrīšanai, bet zem tā jauna sieviete uzcēlusi kāju uz izlietnes malas ar tualetes papīru tīrīja savas baltās kurpītes.

Ķīna
Zīme: Nesmēķēt. Nemēslot. Nešpļaut. Ķīna.

“Smēķēšana nodara nopietnu ļaunumu jūsu veselībai”

Ha-ha! Ķīnā smēķē gandrīz visi vīrieši, sākot no agra vecuma, un liela daļa sievietes, bet tikai dažas esam redzējuši, to darot sabiedriskā vietā, jo pastāv uzskats: ja sieviete to dara atklāti, tas skaitās lēti. Mēs redzējām uzrakstu Nesmēķēt! daudzos restorānos, ēstuvēs un kafejnīcās, bet tāpat novērojām, ka to neviens neievēro un turpina smēķēt. Es neatpazinu ķīniešu cigarešu markas, bet šķiet, ka smaka un dūmi bija īpaši stipri un smirdīgi.

Atrast nepiesmēķētu restorānu vai kafejnīcu, lielākoties nebija iespējams. Vilcienu vagonos nav atļauts smēķēt, bet vagonu galā to var darīt. Tā kā nav norobežojošu durvju, tad dūmi tāpat izplatās vagonā un brauciena beigās gan mati, gan drēbes ož pēc cigarešu dūmiem. Lielākajā daļā viesnīcu istabiņās bija pelnu trauks un aizkari, sienas un visa telpa oda pēc skābiem dūmiem. Ilgstoši tajā uzturoties, smaku vairs nejūt, bet izejot ārā un atgriežoties, tā atkal spēcīgi iesitās degunā. Autobusos arī nav atļauts smēķēt, bet kā likums vadītājs pie stūres vienmēr smēķēja, un kaut arī logs bija atvērts, dūmi vienalga ieklīda autobusa salonā.

Kādā hostelī virtuvē griezu arbūzu, tobrīd ienāca trīs jauni puiši un aizdedzināja cigaretes. Es paņēmu savu pussagriezto arbūzu un, dusmīgi paskatījusies, izgāju no virtuves. Ejot garām, es redzēju neizpratni puišu sejās, un tajā pašā mirklī sapratu, ka manu dusmu iemesls viņiem tāpat nebūtu skaidrs. Personīgā telpa un pietāte pret apkārt esošajiem vienkārši neeksistē. Nevienu reizi vien kāds iepūta dūmus tieši man sejā, bet kā novēroju, to viņi dara arī saviem bērniem.

Par ķīniešiem

Pienāca diena, kad es nosaucu visus ķīniešus par stulbiem. Tas bija mūsu Ķīnas ceļojuma 20. dienā. Es biju ļoti dusmīga, un viss un visi man krita uz nerviem. Mani kaitināja, ka cilvēki blenž uz mums bez kautrēšanās, autobusā pagriežas atpakaļ, skatās un skatās. Mani kaitināja, ka bērni rāda uz mums ar pirkstiem, bet reizēm no mums baidās (īpaši no Luisa bārdas dēļ). Mani kaitināja, ka mūs “paslepus” fotografē ar saviem telefoniem. Mani kaitināja, ka ar mums runā ķīniešu valodā, gan piedāvājot viesnīcas vai taksometru pakalpojumus, gan skaidrojot ēdienkarti (kura arī bija ķīniešu valodā). Arī kad mēs atbildējām angliski, cilvēki vienkārši turpināja ar mums runāt savā valodā, tai skaitā, uzdodot jautājumus, bet dažkārt uzkliedzot.

Tajā dienā es aizraidīju prom pāris cilvēkus, kas mums autoostā kaut ko piedāvāja, un Luis man jautāja, kāpēc es tik dusmīgi izturos pret cilvēkiem. “Viņi visi ir stulbi!” es atbildēju un sāku raudāt. Pēc tam mēs palikām pāris stundas viesnīcā, atpūtāmies un manas emocijas norima. Viss atkal šķita labi, un es apņēmos būt laipnāka.

Nākamajā dienā mēs devāmies uz lidostu, lai lidotu uz citu pilsētu Ķīnā. Ierodoties lidostā, ieraudzījām, ka mūsu lidojums kavēsies. Kad gribējām noskaidrot kaut ko vairāk, Informācijas centrā, pie reģistrācijas un arī aviosabiedrības informācijas centrā neviens nerunāja angliski. Kad Luis rādija mūsu lidojuma numuru, cerībā, ka tiks saprasts, Informācija centra darbiniece tikai papurināja galvu, un Luis viņai uzkliedza: “Vai tu kaut vārdu runā angliski?” (“Do you fu**ing speak any word in English?”), bet sieviete vien turpināja purināt galvu. Es pasmaidīju: “Kurš tagad ir dusmīgs?” Katrā ziņā ar to viss vēl nebeidzās. Šķiet, ka visā lidostā neviens nerunāja angliski. Bet tad skaļrunī angliski tika paziņots, ka lidojums būs pārcelts uz 16.20. To turpināja atkārtot līdz pat 20.00, kad beidzot varējām kāpt lidmašīnā.

Kaut arī mans viedoklis ir, ka lielākā daļa ķīniešu ir rupji un nepieklājīgi, esam sastapuši arī ļoti jaukus un izpalīdzīgus cilvēkus. Tāpēc nebūtu godīgi, ja es stāstītu tikai par slikto un kaitinošo pieredzi. Diemžēl to labo mirkļu nav daudz, bet es ticu, ka tas ir kopējas valodas trūkuma rezultāts, nevis tāpēc, ka visi cilvēki būtu nejauki un rupji.

Bija gadījumi, kad cilvēki, arī nezinot valodu, cienāja mūs ar savām uzkodām vai parādīja virzienu, kad jautājām ceļu. Pāris reizes cilvēki veltīja pat pus stundu, lai palīdzētu mums atrast mūsu viesnīcu (vairākkārt gadījās, ka tā bija ierīkota dzīvoklī, piemēram, 16.stāvā, bet nekur norādēs tas nav minēts). Citā reizē jauns puisi ievadīja savā telefonā mums nepieciešamo adresi un vismaz pus kilometru gāja ar mums, līdz mūs ieveda pa hosteļa durvīm. Neviens no viņiem negaida nekādu atlīdzību, vien pasmaida un klusi nozūd.

Īstu sarunu man izdevās izveidot ar trīs cilvēkiem mēneša laikā. Viņi runāja angļu valodā un bija ļoti interesanti parunāties par Ķīnu. Protams, man vienmēr bija jādomā, cik tālu varu iet ar jautājumiem vai komentāriem, jo Ķīnā nav vārda brīvības un cilvēki par daudzām tēmām nerunā. Līdz galam tā arī nesapratu, viņi nerunā, jo baidās, vai nerunā, jo viņu uzskati ir veidoti no cita, t.i. Ķīnas valdības skatu punkta…

Viena pusmūža vecuma sieviete tomēr atzina, ka vecāki cilvēki, kas ir piedzīvojuši Mao valdīšanas laiku, tai skaitā viņas māte, vēl arvien nerunā par tēmām saistītām ar valdību, politiku vai vēsturi, kā arī daudzi no viņiem netic, ka daudzi notikumi tiešām ir notikuši, ieskaitot to, ka tā sauktā “Lielā lēciena uz priekšu” laikā 20.gs. 50tajos un arī 60tajos gados Ķīnā badā nomira miljoniem cilvēku.

Ķīna
Ilze un jaunais paziņa Lui, Ķīna

Tehnoloģijas un aklie randiņi

Ķīna ir krietnu soli priekšā Eiropai tehnoloģiju attīstības ziņā. Kad braucam metro, kas visās pilsētās ir ļoti moderns, bija interesanti vērot, kā visi ir iegrimuši savos mobilajos telefonos. Mūsu paziņa Liu paskaidroja, ka cilvēki var atstāt naudas maku mājās, jo par visu var samaksāt ar mobilo telefonu.

Mēs pavadījām dienu kopā ar viņu un redzējām, kā viņš darīja burtiski visu ar savu telefonu: vienmēr pārbaudīja kartē, kur ir tuvākā transporta pietura, kad gaidāms nākamais autobuss (kaut arī tas bija katras 3 minūtes), samaksāja par jebkuru transporta līdzekli ar savu mobilo telefonu, arī taksometru viņš izsauca ar telefona aplikācijas palīdzību un par braucienu samaksāja, noskenējot vadītāja telefonā esošo svītru kodu, par internetā iegādātajām vilciena biļetēm samaksāja no savas bankas konta, identifikāciju veicot ar pirkstu nospiedumiem uz telefona ekrāna. Ēdienu brīvdienās viņš pasūtot uz mājām, lietojot telefona aplikāciju, par to, protams, arī samaksājot ar telefonu.

Ko vēl viņš dara ar telefonu? Meklē sievu. Dažas aplikācijas telefonā palīdz ietaupīt laiku, saliekot kopā piemērotākos partnerus. Kā gan lai savādāk satiek savu otru pusi, ja cilvēks strādā dienā desmit divpadsmit stundas un visu pārējo sabiedrisko dzīvi noorganizē caur mobilo telefonu, tai skaitā pasūtot ēdiena piegādi uz mājām? Bet uz tikšanos jāiet vien pašam. Viņam esot nācies pat pabūt četros randiņos vienā dienā, lai efektīvāk izmantotu laiku un visu paspētu pa brīvdienām.

Bet ne vienmēr telefons var palīdzēt. Kamēr bērniem (šeit nav runa par maziem bērniem vai pusaudžiem) nav laika savas sociālās dzīves veidošanai, talkā nāk vecāki. Mēs nonācām kafejnīcā, kas ir zināma kā vecāku aklo randiņu iecienīta vieta. Viņi iet uz aklajiem randiņiem ar citu bērnu vecākiem, lai atrastu potenciālu partneri savam bērnam. Vecāki satiekas un uzdod svarīgus un tiešus jautājumus: dēls vai meita, cik vecs, cik garš (meitenes gadījumā garums gan ar, gan bez kurpēm ir būtisks, jo ar augstpapēžu kurpēm nedrīkst būt ne milimetru garāka par puisi, citādi pāris nav piemērots), kur strādā, cik pelna (svarīgs jautājums puiša gadījumā), vai ģimenē ir bijušas iedzimtas veselības problēmas, diabēts, vēzis utt. Kad potenciālais partneris ir atrasts, bērnus atliek savest kopā, lai satiekas un iepazīstas, jo paši ir aizņemti darbos, nav ne laika, ne dotību komunicēt ar potenciālajiem partneriem. Un tas palīdz vecākiem ar laiku tikt pie vienīgā mazbērna (kaut arī pašlaik ir nelieli atvieglojumi, un ģimenēs pie noteiktiem nosacījumiem var būt vairāk kā viens bērns, tomēr Ķīnā vēl joprojām ir viena bērna politika).

Ķīna
Vecāku aklo randiņu kafejnīca tradicionāla izskata ēkā, Ķīna

Ja jūs vēlaties lasīt arī citus ceļojumu stāstus latviešu valodā, tos var atrast šeit.

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *