Will Be Back, One Day

Will Be Back, One Day

Menu

Nepāla – kalnu zeme, 1.daļa (In Latvian)

Back to blog list

Nepāla nav domāta ceļojumiem, kādos parasti dodas tūristi, kad apmeklē galvaspilsētu un vairāk vai mazāk apceļo valsti. Nepāla ir kalnu zeme. Un tūrisms te ir saistīts ar visām iespējamām aktivitātēm kalnos. Gluži vienkārši citos virzienos infrastruktūra tūristu vajadzībām nav attīstīta.

Šis ir mans stāsts par to, kā pirmo reizi iepazinu Nepālu un Himalaju kalnus.

Šis tas par Nepālu

Nepāla kādam var likties vien Indijas atdarinājums, bet es šādam apgalvojumam nevaru piekrist. Kaut arī ir vairākas līdzīgas tradīcijas, tomēr tā ir pati par sevi, individuāla un savādāka.

Nepālas teritorija mērāma aptuveni 147 tūkstošu kvadrātkilometros un to apdzīvo ap 27 miljoni cilvēku. Tā ir nabadzīga valsts, kuras attīstību kavē augstais korupcijas līmenis. Lielākā daļa tautas ir visai nabadzīga, bet ir arī neliels ļoti turīgu cilvēku slānis. Situāciju pasliktināja 2015.gadā notikusī zemestrīce, kuras rezultātā vairāk vai mazāk cieta visa valsts, bet īpaši tās ziemeļu daļa un Katmandu. Braucot vai ejot pa galvaspilsētas ielām, redzam daudzas pussabrukušas vai sabrukušas mājas. Uz katra soļa notiek būvniecības darbi, lai atjaunotu vai uzceltu no jauna ēkas, ceļi ir uzraksti cauruļu labošanas vai nomaiņas nolūkos, un gaisā ir nepanesams putekļu slānis. Pēc neilgas pastaigas ielās fiziski ir sajūtams, ka mati un ķermenis ir pārklājies ar putekļu kārtu. Lielākā daļa cilvēku lieto maskas, kas nosedz degunu un muti. Man ir grūti elpot un es baidos ievilkt dziļu elpu, tāpēc arī nopērku masku.

Vēl viena liela problēma ir elektrības trūkums. Kad kādam vietējajam jautāju, vai tas ir saistīts ar zemestrīci, atbilde skan: tas ir neefektīvās un korumpētās valdības dēļ. Gluži vienkārši valstī nav pietiekami daudz elektrības, tāpēc tā tiek regulāri atslēgta. Parasti to pieslēdz vakaros un uz vairākām stundām naktīs. Viesnīcām, slimnīcām un citām svarīgām iestādēm ir ģeneratori, kuri nodrošina vismaz minimumu, piemēram, vienu spuldzi telpā un koridoros. Parasti ģeneratori ir izmērā lieli un ļoti skaļi. Atliek cerēt, ka ierādītā viesnīcas istabiņa neatradīsies ģeneratora tuvumā…

Asia, Kathmandu, Nepal, Nepāla
Galvaspilsētas Katmandu iela

Satiksme

Atšķirībā no Indijas, kurā ilgu laiku valdīja briti, tāpat arī atsevišķos reģionos ir bijusi franču un portugāļu ietekme, Nepāla nekad nav bijusi kolonizēta. Līdz ar to tajā nav nekas no eiropiešu kultūras vai reliģijas, kā arī nav labu pamatu infrastruktūrai (piemēram, Indijā dzelzceļa būvi aizsāka briti). Nepālā nav dzelzceļa, kā arī tai nav izejas uz jūru vai okeānu, tādējādi viss transporta smagums ir uz ceļiem, gan imports (visbiežāk no Indijas vai Ķīnas), gan eksports, gan pasažieru pārvadājumi notiek pa ceļiem. Tie ir ļoti sliktas kvalitātes, ar dziļām un lielām bedrēm un vietām sen izzudušu asfalta segumu. Redzot, kā tas tiek atjaunots dažos mazāk nozīmīgos ceļu posmos, pārņēma šausmas: ceļa malā mucā vārās piķis, vīri ar gumijas zābakiem kājās ber akmentiņus uz ceļa, tad bez cimdiem rokās nes spaiņiem karsto darvu un lej virsū, bet, kad tā jau gandrīz sakaltusi, pa virsu bārsta smiltis.

Lielākā daļa valsts ceļu iet pāri kalniem un cauri ielejām. Kravas automašīnas visbiežāk ir pārlādētas un daudz par smagu, un bieži ne labā tehniskā stāvoklī, uzbraukt kalnā tām ir smaga cīņa. Tāpēc pasažieru autobusi, automašīnas un motocikli tās pastāvīgi mēģina apdzīt, neņemot vērā pagriezienus un slikto redzamību. Tā teikt, galvenais ir uzpīpināt pirms manevra. Situāciju neuzlabo fakts, ka satiksmes noteikumi būtībā neeksistē. Vienīgie, kas šķiet vairāk vai mazāk ievēroti ir: 1. pamatā braukšanai ir paredzēta kreisā josla, 2. pirms slikti pārredzama krustojuma vai apdzīšanas manevra veikšanas jāpīpina, 3. izmērā lielākajam transporta līdzeklim ir priekšroka. Attiecībā uz pēdējo no noteikumiem, tas nozīmē, ja kalnos autobus apdzen kravas mašīnu un pretī pagriezienā brauc vieglā automašīna, tad tai ir jāizdomā, kā piebremzēt vai nobraukt malā, ļaujot autobusam pabeigt manevru.

Arī autobusi ir sliktā tehniskā stāvoklī, lielākoties par lētu naudu nopirkti no Indijas, kur tie ir norakstīti pirms desmit vai vairāk gadiem. Autobusu iekšpusē ir daudz asu stūru, pa pusei ārā izlīdušu naglu vai skrūvju, utml. Vienīgais, kas ir jauns gandrīz visos starppilsētu autobusos, ir platekrāna televizors un skaņu iekārta. Un tiklīdz sākas ceļš, tiek ieslēgta Bolivudas mākslas filma vai Indijas vai Nepālas mūzikas video klipi, un skaņu uzgriež, pārliecinoties, ka viss autobuss dzird.

Tradīcija prasa apprecēties

Nepālā līdzīgi kā Indijā lielākā daļa (virs 80%) laulības ir vecāku noorganizētas. Parasti tas ir mātes pienākums atrast piemērotu nākamo vedeklu vai znotu. Dažkārt tiek iesaistīta lami, sieviete – saprecinātāja, jo viņai ir pieejama informācija daudziem kandidātiem. Gan dēlam gan meitai vajadzētu apprecēties līdz 25 gadiem, ja tas nav izdevies, tas skaitās vēlu un vecāki un citi radi sāk satraukties.

Parasti pēc kāzām jaunā sieva pārceļas uz vīra mājām, kur dzīvo kopā ar vīra vecākiem. Vīrs un vīratēvs dodas ikdienas darbos, bet sieva kopā ar sievasmāti gatavo ēdienu, uzkopj, mazgā, utt. Aptuveni pēc gada no laulības noslēgšanas brīža tiek sagaidīts pirmais mazbērns.

Ja jaunai meitenei vai jaunam puisim piemīt kāds redzams “defekts”, tas nozīmē, ka neviens viņu negribēs precēt, līdz ar to jāmeklē atbilstošs pāris, kam arī būtu “defekts”. Piemēram, šādu “ar defektu” meiteni (piemēram, kliba kāja vai kas tamlīdzīgs) vecāki varētu izdot par sievu, piemēram, jauneklim ar alkohola problēmām. Labāk jebkāds znots, nekā nekāds. “Palikt veicmeitās” nozīmē negodu ģimenei. Tas daļēji ir saistīts arī ar reliģisku pārliecību par bērniem: ir jārada pēcnācēji, lai vecāku dvēsele nonāktu debesīs.

Protams, mūsdienās ir arī modernas ģimenes, kuras tradīcijām neseko. Sieviete var strādāt algotu darbu un ģimene mājsaimniecības vajadzībām noalgo mājkalpotāju no nabadzīgākām aprindām, tāpat arī ir ļoti neliels turīgu cilvēku slānis, kas pēc privātskolas pabeigšanas Katmandu savas atvases sūta izglītoties uz Eiropas vai Amerikas augstskolām. Šie jaunieši visbiežāk paši izvēlas sev dzīvesbiedru, nepakļaujoties agrākajām tradīcijām.

Ēdiens

Nepāliešu virtuves galvenais un iespējams pat vienīgais ēdiens ir dhal bat, kura divas neatņemamas sastāvdaļas ir lēcu mērce un vārīti rīsi, un tam vienmēr pievieno karoti sautētu apceptu dārzeņu (ziedkāpostus, kalnu ķiplokus, pākšu pupiņas vai citus dārzeņus). Ja ir vairāki dārzeņu veidi, tos nekad nejauc kopā, bet saliek pa karotei mazās kaudzītēs vienu otram blakus. Svētku reizēs vai viesiem ciemojoties, ir arī kaudzīte ar sautētiem gaļas gabaliņiem, tā parasti ir kazas vai aitas gaļa, bet var būt arī cita. Un vēl uzliek vienu karoti ar asiem marinētiem garšaugiem. Tradicionāli šo ēdienu ēd ar rokām, visu sajaucot kopā.

Protams, tūrisma attīstības un globalizācijas rezultātā teju jebkurā ēstuvē un resorānā līdzās dhal bat ir iespējams nobaudīt ēdienus aizgūtus no indiešu, ķīniešu vai tibetiešu virtuves. Bet nepāliešu ģimene vienmēr ēdīs dhal bat vismaz divas reizes dienā.

Annapurna Range, Asia, Nepal, Nepāla
Dhal Bat - tradicionālais nepāliešu ēdiens

Reliģijas

Nepālā liela loma ir budismam un hinduismam, vai to dažādiem atzarojumiem un sajaukumiem. Katmandu ir ļoti daudz tempļu (no kuriem liela daļa ir daļēji vai pat pilnīgi sagruvuši zemestrīces rezultātā), kā arī visādu reliģisko svētku dažādu dievību godināšanai. Cilvēki no rīta agri pirms dienas gaitām dodas uz templi, kur tiem uz pieres tiek uzlikts sarkans punkts jeb tika, kas nozīmē svētību dienai.

Divi atribūti, kas man spilgti palikuši prātā un visvairāk saistās tieši ar Nepālu (kaut gan arī raksturīgi Tibetas un Indijas budismā), ir lūgšanu rats un lūgšanu krāsainie karodziņi. Lūgšanu ratu griež pulksteņa virzienā. Bieži ir vesela rinda šādu ratu vai vesela ratu siena. Cilvēki virzās tiem garām pulksteņa virzienā un griež katru ratu tādā pašā virzienā.

Krāsainie karodziņi ir savērti rindā un katrai krāsai ir nozīme: zilā krāsa simbolizē debesis un mieru, sarkanā – uguni, zaļā – ūdeni, dzeltenā – zemi, un baltā gaisu un vēju. Tos manījām gan tempļu teritorijās, gan pie mājām, gan dabā, piemēram, kalnos. Šāds krāsaino karodziņu komplekts bija pieejams arī katrā suvenīru veikalā, jo tos ir iecienījuši tūristi.

Asia, Kathmandu, Nepal, Nepāla
Stupa ar lūgšanu karodziņiem Katmandu, Nepāla

Ierašanās galvaspilsētā Katmandu

Kad ierodamies Katmandu (Kathmandu), mūsu bagāža neierodas kopā ar mums. Un lidostā šo jautājumu risina vienkārši: mūsu bagāžas kupona numuru pieraksta ar pildspalvu rūtiņu kladē kopā ar mūsu telefona numuru un apsola zvanīt iespējams jau nākamajā dienā.

Mēs paliekam pie kaučsērfera, kas mūs ir ar mieru uzņemt savā mājā. Kaučsērfinga koncepcija ir bezmaksas gultas vieta, satiekot jaukus un interesantus cilvēkus, kas ne tikai ir gatavi uzņemt savā mājā (un ģimenē), bet arī dalīties informācijā, pieredzē un dot padomus, ja tādi ir nepieciešami. Tikko satiekoties, šo visu deklarē arī mūs uzņemošais vīrietis Surajs. Šī pieredze gan neizrādās tik spīdoša. No ierašanās mirkļa viņš visādos veidos mēģina iegūt no mums labumu naudas vai citā veidā. Kaut arī viņš saka, ka varam palikt ilgāk, pēc otrās nakts no paša rīta mēs pārceļamies uz viesnīcu rajonā, kas ir tūristu visiecienītākais rajons pašā centrā.

Bija interesanti pavadīt divas dienas rajonā, kur nevienu citu tūristu nesastapām, kur varēja vērot vietējos, dodoties ikdienas gaitās un kur pusdienas vietējā ēstuvē maksāja 120 rūpijas (~1 EUR) uz diviem, bet es ar lielu prieku pārcēlos uz , jo tas ir savādāks. Dzīvība un līdz ar to trokšņi kūsāt kūsā: velorikšas, rolleri, auto, augļu pārdevēji, tūristi un vietējie utt. Tik daudz veikalu, ēstuvju un tūrisma aģentūru izkārtnes vienuviet nekad neesmu redzējusi. Pat, ja zini konkrētu vietu vai iestādi, atrast to nav viegli. Ieskaitot mūsu viesnīcu, kuru ieraudzīt izdodas ar grūtībām, pat vadoties pēc norādēm.

Asia, Kathmandu, Nepal, Nepāla
Galvaspilsētas Katmandu iela

Plānu maiņa jeb “Cilvēka sirds izdomā sev ceļu, bet vienīgi tas Kungs pašķir viņa gājumu” (Sālamana pamācības 16:9)

Pēc četrām Katmandu pavadītajām dienām mēs plānojam apmeklēt Bardiya Nacionālo Parku valsts dienvidrietumos (kur iespējams ieraudzīt tīģeri brīvā dabā, ja paveicas), un tālāk doties divos pārgājienos kalnos, divās dažādās vietās. Katrs no tiem plānots ap 5-6 dienām.

Bardiya parks atrodas ap 500 km no Katmandu un, lai līdz tam nokļūtu, jābrauc ar autobusu ap 16-18h. Parasti tas brauc pus dienu un visu nakti. Mēs ceļu sākām trešdienas pēcpusdienā. Līdzās kaitinoši skaļajām filmām un mūzikai, tas arī kaitinoši bieži apstājās, t.s. “tualetes pieturas”, kad var arī paēst pusdienas vai vakariņas, vai nopirkt kādu uzkodu. Pēdējā pietura bija ap 23.00 vakarā. Bet īsi pēc pusnakts notika satiksmes negadījums, kad mūsu autobus sadūrās ar citu transporta līdzekli. Tikai vēlāk uzzinājām, ka tas arī bija pasažieru autobuss, kas nobrauca no ceļa un apgāzās. Šis bija klasisks ceļu satiksmes negadījums, kādi Nepālā notiek katru dienu gan slikto ceļu dēļ, gan transporta līdzekļu sliktā tehniskā stāvokļa dēļ, gan bezrūpīgā un bezatbildīgā braukšanas stila dēļ. Vēlāk uzzinājām, ka statistiski gadā bojā iet ap 2000 cilvēku tieši šādos negadījumos, t.i. 6-8 cilvēki dienā. Šis negadījums izpildīja statistiku, tajā bojā gāja 6 cilvēki.

Mēs nekad neuzzināsim, kas īsti notika, jo ne notikuma vietā, ne arī vēlāk informācija nebija pieejama angļu valodā. Mēs tikai dzirdējām pieņēmumu, ka viens no šoferiem aizmiga un iebrauca pretējā joslā, bet otrs mēģināja izvairīties pēdējā brīdī. Lai kā tur būtu, kad mēs tikām ārā no autobusa, es ievēroju, ka tas atradās pretējā joslā… Mūsu autobuss avarēja uz lielceļa posmā ārpus kalniem. Kalnos arī notiek daudz negadījumu, kad līdzīgā situācijā autobuss nokrīt no kraujas, jo tur ceļi ir šauri.

Neaprakstīšu visas tam sekojošās šausmas un piedzīvoto vietējā slimnīcā, kas par laimi atradās ne vairāk kā 22km attālumā no notikuma vietas. Šobrīd es uz to varu atskatīties ar vēsu un analītisku prātu, bet tobrīd, kā arī vēl vairākas nedēļas pēc tam man iekšā viss sažņaudzās, ja tikai iedomājos, ka būs jābrauc ar autobusu.

Pēc iegūto savainojumu apskates un apstrādes, viss bija beidzies un par mums nelikās ne zinis. Mēs abi sēdējām uz soliņa ārā pie slimnīcas Uzņemšanas Nodaļas durvīm kopā ar tiem, kas bija līdzīgā situācijā – apdakterēti un palaisti. Bija 4.00 no rīta un mēs teju diennakti bijām nomodā. Ko iesākt? Vienprātīgi nolēmām, ka nespējam kāpt nākamajā autobusā un pavadīt ceļā atlikušās 6-7h. Izpētījām karti un nolēmām doties uz Lumbini pilsētiņu, kas atradās 45 km attālumā. Izgājām ārpus slimnīcas teritorijas, sarunājām šoferi, kas bija nomodā tik agrā rīta stundā, un pēc aptuveni stundas brauciena bijām vienā no Lumbini viesnīcām.

Asia, Kathmandu, Nepal, Nepāla
Mūsu autobus pirms avārijas Katmandu autoostā, Nepāla

Lumbini pilsētiņa

Lumbini ir viena no nedaudzajām pilsētiņām (ja ne vienīgā) ārpus kalniem, kuru apmeklēt dodas tūristi. Bet īpaši to iecienījuši ir svētceļotāji, jo Lumbini tiek uzskatīta par Budas dzimšanas vietu.

Pilsētiņa ir maza un mierīga, un tās lielu teritoriju aizņem milzīgs parks, kurā vairākas valstis kā veltījumu šai budistiem svētajai vietai ir uzcēlušas tempļus. Vietējie un tūristi pārsvarā pārvietojas ar senatnīga izskata velosipēdiem, līdzīgiem kāds bija manam vectēvam. Arī mēs vienu dienu noīrējām velosipēdus par nedaudz vairāk kā vienu eiro dienā un izbraukājām apkārtni un parku.

Lumbini ir pie pašas Indijas robežas, un šajā teritorijā vasaras sezonā (t.i. šobrīd) ir karsti, ap +40C. Tā nebūtu problēma, ja dienas karstumā varētu palikt viesnīcā, kur pie griestiem vienmēr ir ventilators. Bet elektrības ta’ nav un ventilators nestrādā. Neskatoties uz to, Lumbini kļuva par ideālu vietu mūsu atpūtai un morālo un fizisko spēku atgūšanai.

Asia, Lumbini, Nepal, Nepāla
Lumbini pilsētas parks, templis budistu svētvietai, Nepāla

Dodamies tālāk uz Pokaru

Pēc divām dienām braucam uz kalnu rajonu, kur ir vēsāks un patīkamāks gaiss. Interesanti, ka divos tūristu iecienītos maršrutos ir ieviests “tūristu autobuss”. Domāju, ka tas ir saistīts ar augsto ceļu satiksmes negadījumu skaitu, jo pēc tam, kad pāris gadus iepriekš brauciens ar autobusu beidzās letāli vairākiem tūristiem no Izraēlas un Singapūras, šis jautājums tika pacelts augstākā līmenī. Galu galā tūrisms ir Nepālas galvenais ienākuma avots.

Nav grūti pamanīt, ka tā saucamais “tūristu autobuss” ir jaunāks un labākas kvalitātes, šoferis brauc lēnāk un pārdomātāk, kā arī pasažieri ir galvenokārt tūristi. Kaut arī biļetes cena tādā autobusā ir dārgāka, Nepālā autobuss nekustās no vietas, ja nav pilns. Noprotam, ka vietējos arī labprāt uzņem, ja ir brīvas vietas, par vietējo cenām gan. Pirms pāris gadiem autobusi esot bijuši pilnāki, un cilvēki ne tikai stāvējuši kājās, bet pat braukuši uz autobusa jumta kopā ar lielāka izmēra bagāžu. Bet sakarā ar augsto negadījumu skaitu un mirstību šādos negadījumos, valdība aizliedza starppilsētu autobusos gan uzņemt pasažierus stāvvietām, gan braukt uz jumta. Neskatoties uz to, mēs redzējām kādu, kas sēdēja uz autobusa jumta, kā arī dzīvu kazu piesietu uz mikroautobusa.

Nonākam Pokaras (Pokhara) pilsētā, kas man tūlīt iepatīkas. Kaut arī tā nebūt nav maza (otrā lielākā pilsēta aiz galvas pilsētas), tajā ir mierīgāka un klusāka gaisotne, mazāk blīva satiksme un būvdarbi notiek vienīgi pie jaunu viesnīcu būves. Pokara īpaši netika cietusi zemestrīcē. Tūristiem pilsēta ir atvēlējusi labāko zemes daļu – vietu pie ezera.

Tā kā tika noteikts datums, kad ir jāizņem šuves no Luisam avārijā iegūtās brūces pierē, mēs vairākas dienas vienkārši pavadam Pokaras pilsētā, pastaigājoties gar ezeru, atpūšoties viesnīcas istabā utt.

Mūsu jaunajos plānos ietilpst divu trekinga maršrutu apvienojums, kopumā plānots 9 dienu garumā: sākot ar Poonhill (4 dienas) un pārejot uz Mardi Himal posmu, kas plānots 5 dienas.

Šī ir mana pirmā pieredze gājienam kalnos. Un, protams, ka es jūtu satraukumu attiecībā uz saviem fiziskajiem, bet varbūt pat vēl vairāk morālajiem spēkiem un to robežām. Tāpēc jau dienu iepriekš sāku satraukties, kā būs, kas būs utt. Mūsu gājiens ir paredzēts kopā ar gidu, kuru sastopam savā viesnīcā iepriekšējā vakarā. Puisis šķiet nopietns, bet patīkams. Norunājam tikšanās laiku nākamajam rītam, kā arī saņemam citu nepieciešamo informāciju.

Rīt no paša rīta sāksim 9 dienu trekingu kalnos. Aizraujoši!

Asia, Nepal, Nepāla, Pokhara
Pokaras pilsēta un tās ezers, Nepāla

Stāsta turpinājums, kur es izklāstu savus trekinga piedzīvojumus, atrodas šeit.

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *